sākums

2007. gada 8. aprīlis

prāts

Pēc vairāku gadu dziļākām un seklākām pārdomām man jau bija radusies diezgan spēcīga pārliecība, balstīta uz loģiskiem pierādījumiem un prātojumiem, ka cilvēka prāts mājo smalkajā neironu tīklojuma mudžeklī - smadzenēs.

Bet še tev - šodien times.com žurnālā lasu, ka varbūt tas nemaz tik viennozīmīgi vis nav...



To konkrēto rakstu var dabūt arī onlainā kā izrādās
http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,1580392,00.html

Bet stāsts ir par kādu vīrieti, kuram plaušu vēža izraisītu metastāžu dēļ gandrīz nekas vairs nebija palicis pāri no smadzenēm, un kurš vairs nevarēja ne parunāt, ne pakustēties un tikai knapi eksistēja pieslēgts pie aparātiem.

Bet apmēram stundu pirms savas nāves viņš mistiskā veidā nāca pie apziņas un atvadījās no savas ģimenes - sievas un trim bērniem, kuri bija pie viņa palātā. Viņš runāja ar viņiem un smaidīja apmēram 5 minūtes līdz atkal atslēdzās un pēc stundas nomira.

Šis stāsts ir ļoti mistisks. Jo, kā rakstā minēts, tās nebija šī vīrieša smadzenes, kas ļāva viņam būt pie apziņas, runāt un smaidīt. Viņa smadzenes bija vēža metastāžu izpostītas.
Autors saka - tas bija viņa prāts - unikāls personīgs domu apgabals, kas izspiedās cauri izpostītajām smadzenēm, lai ar ģimenes tēva mīlestību vēl pēdējo reizi mierinātu savu ģimeni.

Protams, var daudz kur argumentēt šim rakstam. Piemēram:
* Vīrieša smadzenes bija GANDRĪZ pilnībā izpostītas, nevis tiešām 100% izpostītas. Nav zināms, kuras daļas bija vairāk un kuras mazāk izpostītas.
* Raksta autors nav neirologs, bet ortopēds, tādēļ nevar sniegt smadzeņu eksperta skatījumu uz šo gadījumu.
* Mēs tur nebijām klāt un nezinam, kā tieši norisinājās slimā vīrieša apziņas izplausmes.
* un citi argumenti

Tomēr šis stāsts sašķobīja manus līdzšinējos spriedumus par to, kur mājo cilvēka prāts. Varbūt viss nemaz nav tik materiāli vienkārši.

Un galu galā, šodien vēl pie visa ir Lieldienas, kur is stāsts par vēl kādu citu vēl lielākā mērā mistisku un ar materiālista loģikas likumiem neizskaidrojamu notikumu...

njā, nu katrā ziņā risināmo mīklu netrūkst.

a bet varbūt labāk nesarežģīt dzīvi un neko nerisināt? ;)

0 koment�ri:

Ierakstīt komentāru